Lauksaimniecība

• Mēģinot nojaust nākotni, atskatāmies pagātnē. Būtiskākās pārmaiņas atnes zemnieku brīvlaišana. Kurzemē un Vidzemē dzimtbūšana tiek atcelta attiecīgi jau 1817. un 1819. gadā, taču plašākas pārmaiņas lauksaimniecībā aizsākas vien pēc 1861. gada, kad visā Krievijas impērijā, tostarp Latgalē, notiek zemnieku brīvlaišana un tiek atvieglota zemnieku kļūšana par zemju īpašniekiem. Izmaiņām seko straujš zemniekiem pārdoto zemju platību pieaugums, piemēram, Vidzemē no 1861. līdz 1900. gadam pārdoto zemju platība pārsniedz 1823. –1860. gadā pārdoto vairāk nekā 30 reižu. Lai gan saimniekošanas apstākļi uzlabojas, 1897. gadā joprojām vien 39 % zemnieku ir zemju īpašnieki, bet lauksaimniecībā ir nodarbināti ap 48 % no visiem tautsaimniecībā strādājošajiem.

• Kara laikā lauksaimniecība ir ievērojami cietusi. 1. pasaules kara laikā lopkopībā notiek lopu un lopbarības rekvizīcija, daudzi lopi nomirst barības trūkuma un slimību dēļ. Lopu skaits 1920. gadā salīdzinājumā ar 1913. gadu  samazinās par 10–20 %. Netiek apstrādāti 27 % no pirmskara lauksaimniecības platībām. Tiek veikta labības rekvizīcija, bojāta tehnika un nobradāti sējumi. Lielu daļu zemes ir klāj kara pēdās, zeme ir izrakāta, klāta ar dzeloņstieplēm un nopostītām ēkām. Problēmas citās nozarēs piespiež latviešus atkal pievērsties lauksaimniecībai, kā rezultātā nozarē nodarbināto īpatsvars sasniedz gandrīz 80 %.
• Tiek īstenota zemes reforma. Pēc kara lauksaimniecības atjaunošana tiek noteikta par prioritāti. Zemnieku saimniecību attīstībai būtiska ir 1920. gadā uzsāktā zemes reforma, kas faktiski norisinās no 1919. līdz 1937. gadam. Valsts atsavina lielās muižnieku zemes, lielāko daļu mežu nacionalizē. Atsavinātās zemes piešķir bezzemniekiem, veidojas jaunsaimniecības, kā arī paplašinās jau pirms reformas pastāvošo saimniecību – vecsaimniecību – platības. Latvijā izveidojas daudz mazu zemnieku saimniecību.
• Valsts atbalsta saimniecību atjaunošanu. Saimniecību attīstības veicināšanai valsts piešķir kokmateriālus būvniecībai un kurināmajam par trešdaļu (vēlāk – par  1/5) no tirgus cenas, atbrīvo saimniecības no nodokļiem un piešķir ilggadīgus aizdevumus ar atvieglotiem nosacījumiem. Valsts uzņemas lauksaimnieku izglītošanu,  pārrauga lopu un augu selekciju, algo darbaspēku tranšeju aizbēršanai, iegādājas sēklu un instrumentus.
• Lauku saimniecības pievēršas lopkopībai. Agrārās reformas iespaidā radītās mazās saimniecības nav piemērotas labības ražošanai tirgum, tāpēc tās pievēršas intensīvākām ražošanas nozarēm. Pasaules tirgos krītošās labības un pieaugošās sviesta cenas veicina lauksaimniecības virzību uz lopkopību. Mazās saimniecības tirgum ražo galvenokārt lopbarību, bet labību tirgum lielākoties nodrošina lielākās vecsaimniecības.
• Kooperācijas nozīmīgā loma lopkopības attīstībā. Lopkopība sāk strauji attīstīties no 1923. gada, kad atceļ lauksaimniecības nodevas. Svarīga loma piensaimniecības attīstībā ir piensaimnieku sabiedrībām, no kurām ~60 % ir iekļautas Latvijas Piensaimniecības Centrālajā savienībā, kas rūpējas par savu biedru produkcijas pārdošanu (20. gados veido vairāk nekā ½ no visa LV sviesta eksporta) un apgādā tos ar mašīnām un iekārtām. Attīstās cūkkopība, īpaši bekona ražošana eksportam.
• Nelabvēlīgi klimatiskie apstākļi apgrūtina saimniekošanu. 20. gados lauksaimniecības ražu apjomi ir svārstīgi, jo Latviju vairākus gadus piemeklē ilgstošas lietavas. Sevišķi slikta situācija ir 1928. gadā, kad plūdi skar vairāk nekā ⅓ saimniecību jeb 42 % visas lauksaimniecības zemes. Valsts atbalsta lauksaimniekus, izsniedzot pabalstus un kredītus ceļu būvēšanai, zemju meliorācijai, mežu darbiem, lopbarības un pārtikas iegādei, kā arī subsidē minerālmēslu iegādi. Arī 30. gados pārmērīgi sausu vai lietainu vasaru dēļ  ražas apjomi piedzīvo krasas svārstības. Lai mazinātu sekas, valsts aktivizē zemju meliorācijas darbus.
• Valsts subsidē lauksaimniecību vispasaules krīzes laikā. 1930.–1933. gada saimnieciskās krīzes laikā pasaules tirgos krītas lauksaimniecības produkcijas cenas, taču lauksaimnieku ražošanas izmaksas saglabājas salīdzinoši augstas. Lai atbalstītu zemkopību, valsts ražīguma celšanas nolūkos iegādājas mākslīgo mēslojumu un piešķir to lauksaimniekiem aizdevuma veidā. 1932. gadā, lai stimulētu lauksaimniekus nemazināt ražošanu, valsts garantē sviesta eksportētājiem noteiktu cenu. Sviests ir viena no galvenajām eksporta precēm, un valsts piemaksā lopkopjiem, kuri piegādā pienu eksporta sviestu ražojošām pienotavām Šādas piemaksas saņem arī eksportējamā bekona ražotāji.
• Lauksaimniecībā uzsāk mehanizācijas mēģinājumus. 30. gadu otrajā pusē tiek mēģināts veicināt lauksaimniecības mehanizāciju, subsidējot tehnikas iegādi un ieviešot kravas mašīnu un traktoru īres punktus. Taču saimniecību nelielās teritorijas ierobežo mehanizācijas pielietojuma iespējas un līdz ar to bremzē arī lauksaimniecības izaugsmi. Kopumā lauksaimniecības mehanizācijas līmenis ir zems, tāpēc tiek piesaistīts darbaspēks no ārzemēm, galvenokārt no Lietuvas un Polijas.

• Tiek ieviests saimnieciskais dienests. K. Ulmanis sludina iedzīvotāju sadarbību , aicinot palīdzēt cits citam saimniekot, lai nodrošinātu tautu ar pārtiku kara laikā. 1940. gadā tiek pieņemts likums par Saimnieciskā dienesta ieviešanu. Tas nozīmē, ka visi Latvijas darbspējīgie iedzīvotāji var tikt iesaukti saimnieciskajā dienestā uz laiku  līdz 6 mēnešiem.  Skolēnu brīvlaikā jauniešiem tiek organizēta Darba skola.
• Latvijas PSR tiek kolektivizēta lauksaimniecība. Pēc 2. pasaules kara Latvijas PSR lauksaimniecība tiek gatavota kolektivizācijai, zemi nacionalizē, tiek mainīti nodokļi un turpinās represijas. Praktiski lauksaimnieku pievienošanās kolektivizētām saimniecībām notiek pēc 1949. gada deportācijām, ko izmanto kā iebiedēšanas taktiku Lauksaimniecībā pastāv divu veidu saimniecības – kolektīvās (kolhozi) un padomju saimniecības (sovhozi). Kolhozos apstrādājamā zeme pieder valstij, taču viss pārējais – iekārtas, mašīnas, lopi, produkcija u.tml. ir kolhoznieku kopīpašums. Sovhozos visi ražošanas resursi un produkcija pieder valstij, un tajos strādā valsts algoti darbinieki.
• Lauksaimniecības atjaunošanās norit lēni. 50. gados lauksaimniecība piedzīvo ierobežotu izaugsmi –zemkopībā 1940. gada produkcijas līmenis tiek sasniegts vien 60. gadu otrajā pusē, lopkopībā – ¬¬50. gadu beigās. Kopumā lauksaimniecība turpina orientēties uz lopkopību, veidojot vairāk nekā 60 % no ražotās lauksaimniecības produkcijas vērtības. Pirms 2. pasaules kara Latvijas lauksaimniecībā ir nodarbināti 65 % jeb ap 800 000 iedzīvotāju. Pēc kara lauksaimniecība nav prioritāra nozare un nodarbinātības īpatsvars  tajā samazinās līdz 36 % 1960. gadā un turpina samazināties, pirms neatkarības atgūšanas 1990. gadā sasniedzot vien 16 % (220 tūkstošu nodarbināto).
• Tiek novirzīti papildu līdzekļi intensīvākai saimniekošanai. 60. gados lauksaimniecības attīstībai tiek novirzīti papildu līdzekļi. Īpaša uzmanība tiek pievērsta lauksaimniecības procesu mehanizācijai un lauksaimniecības mašīnu skaita palielināšanai. Traktoru skaits pieaug no 13,3 tūkstošiem 1960. gadā līdz 29,1 tūkstotim 1970. gadā. Labības kombainu skaits un mākslīgā mēslojuma izmantotais apjoms trīskāršojas. Lauksaimniecība piedzīvo ražīguma un produkcijas apjoma pieaugumu – graudaugu produkcijas apjoms vairāk nekā divkāršojas, cukurbiešu produktivitāte pieaug par ~⅓, kartupeļu raža – par ⅔. Pastāvīgi tiek veikta zemju meliorācija un no 60. gadu otrās puses to pilnībā finansē valsts, taču augsto izmaksu dēļ nav iespējams meliorēt visas zemes.
• Sasniegtā izaugsme nav ilgtspējīga. 60. gados piedzīvotie straujie attīstības tempi nav uzturami ilgtermiņā, jo ir balstīti uz straujo mehanizācijas un minerālmēslu pieaugumu, nevis uz racionālāku saimniekošanu. 1970. gadā tiek pieņemts lēmums par zemnieku pārcelšanu uz ciematiem ar mērķi 15 gadu laikā iznīcināt vairāk nekā 100 000 viensētu. Cilvēki tiek pārvietoti uz kopsaimniecību centriem, galvenokārt uz daudzdzīvokļu mājām, ap kurām atrodas lielas lauksaimniecībā izmantojamo zemju platības. No centriem tālāk atrodošās teritorijas tiek aizvien mazāk apstrādātas un aizaug. Kopumā 70. gados lauksaimniecībā izmantoto zemju platība samazinās par aptuveni 12 %,  zemkopības produkcijas apjomi – vidēji par 1/3 un produktivitāte – par 40 %.
• Kolhozu skaits sarūk. Visā šajā periodā pastāvīgi samazinās kolhozu skaits un pieaug sovhozu skaits. 1950. gadā Latvijas PSR pastāv 1794 kolhozi un 57 sovhozi, bet 1989. gadā – 372 kolhozi un 240 sovhozi. Tas ir izskaidrojams ar mazāku kolhozu apvienošanos lielākos, kā arī neefektīvi ražojošu kolhozu pārveidošanu padomju saimniecībās. Tie kolhozi, kuros ir sliktāki saimniekošanas apstākļi – neauglīgāka lauksaimniecības zeme, vai tie, kuri atrodas tālāk no pilsētām, saņem piemaksas par valsts iepirkto produkciju.
• Latvijas PSR pretojas PSRS plānošanas politikai. 80. gados Latvijas PSR valdība izvirza pretenzijas pret PSRS plānotajiem lauksaimniecības produkcijas apjomiem. Lauksaimniecības dzīvesveida piespiedu pārkārtošana ir izraisījusi sociālu neapmierinātību, tāpēc darba ražīgums un attīstības tempi ir zemi. 1988. gadā Latvijas PSR laukos tiek legalizētas un veidotas individuālās zemnieku saimniecības.

• Tiek veicināta privātā iniciatīva. Pēc neatkarības atgūšanas tiek liktas cerības uz lauksaimniecību, kam jākļūst par tautsaimniecības pamatu. Lai pārkārtotu zemes lietošanas un īpašuma tiesības, sociālās un ekonomiskās attiecības un veicinātu tradicionālās saimniekošanas atjaunošanos, 1990. gadā tiek veikta agrārā reforma. 1992. gadā pieņemtā lauku zemju privatizācijas likuma mērķis ir atjaunot zemes īpašumu tiesības, nodrošināt pamatu lauksaimniecības attīstībai un veicināt privāto iniciatīvu.
• Lauksaimniecības ražošana sašaurinās. Pirmajos neatkarības gados Latvijā plosās inflācija, tāpēc nozares attīstību ievērojami ietekmē lauksaimniecības tehnikas, minerālmēslu u.c. nepieciešamu preču sadārdzinājums. 90. gados lauksaimniecībā izmantoto zemju platība samazinās par aptuveni 37 % – no 2534 ha 1990. gadā līdz 1587 ha 2000. gadā. 21. gadsimtā tā lēnām un pakāpeniski tiecas pieaugt, 2017. gadā sasniedzot 1932 ha (52 % no 1940. gada platības). 90. gados lauksaimniecības produkcijas apjomi straujāk samazinās lopkopībā (-75 % līdz 2000. gadam), mazāk – zemkopībā (-40 %). Zemkopības produkcijas apjomi atjaunojas straujāk nekā lopkopības ražojumu apjomi, 1990. gada līmenis tiek sasniegts 2012. gadā. Lopkopībā 2017. gadā produkcijas apjoms veido vien 40 % no 1990. gada apjoma. Arī lauksaimniecības loma tautsaimniecībā ir pakāpeniski samazinājusies no 21 % 1990. gadā līdz 8 % 1995. gadā un  līdz 3 % 2017. gadā (7 % no visiem nodarbinātajiem).
• Tiek likvidēta cukura ražošanas nozare. Spilgts notikums, kas nereti tiek cilāts vēl šodien, ir cukura ražošanas likvidācija. Tās pamatā ir Pasaules Tirdzniecības organizācijas lēmums par cukura tirgus atvēršanu plašākai pasaulei. Tas jāievēro arī Eiropas Savienībai, tāpēc Latvijai nākas izvēlēties –pārorientēties uz kādu citu  (piemēram, bioetanola) ražošanu, mēģināt konkurēt brīvajā tirgū vai  likvidēt cukura ražošanas nozari. Par to lemj visas iesaistītās puses (rūpnīcu īpašnieki, cukurniedru audzētāji un pašvaldības) un tiek attiecīgi kompensētas.
• Lauksaimniecības produktivitāte aug. Latvijas pārorientācija uz Rietumiem un dalība ES ir ļāvusi attīstīties lauksaimniecības nozarei. Papildu pieejamie līdzekļi tiek izmantoti modernākas lauksaimniecības tehnikas iegādei un plašāku lauku platību apstrādāšanai. Šo pārmaiņu iespaids vērojams ražīguma pieaugumā gan zemkopībā, gan lopkopībā. Graudkopībā pēdējo 3 gadu vidējais ražīgums ir par 46 % augstāks nekā pirms desmit gadiem, kartupeļu ražīgums ir pieaudzis par 29 %. Lopkopībā vidējais gada piena izslaukums no govs ir pieaudzis par 35 % – no 4,8 t 2008. gadā līdz 6,5 t 2017. gadā. Vidējais olu skaits gadā uz vienu dējējvistu  ir pieaudzis no 270 līdz 303 (+12 %). Produktivitātes uzlabojumi mainās līdz ar saimniecību vidējās platības pieaugumu un efektīvāku apstrādi. Tās pieaug no 23.2 ha 2010. gadā līdz 29.1 ha 2016. gadā.
• Attīstās bioloģiskās saimniecības. Latvijā, salīdzinot ar citām ES valstīm, ir augsts bioloģisko un par tādām kļūstošu saimniecību platību īpatsvars (~13 % no lauksaimniecībā izmantotās zemes). 2016. gadā šajā nišā darbojas vairāk nekā 3,5 tūkstoši saimniecību. Tās spēj ražot produkciju ar augstāku pievienoto vērtību, kaut gan liela daļa produkcijas tiek izmantota pašpatēriņam. Lielāko daļu savas produkcijas pārdod piena, medus un gaļas ražotāji. 2016. gadā vidējā bioloģisko saimniecību platība (45 ha) ir lielāka par tradicionālo saimniecību vidējo platību (29 ha). Tas ļauj efektīvāk izmantot tehnoloģiskos jauninājumus un veicina konkurētspējīgāku produkcijas ražošanu.

Niklāvs Ševels
Dainis Gašpuitis