Iedzīvotāji

• Vadošā nozare – lauksaimniecība. 19. gs. ir iezīmējies Latvijas vēsturē ar zemnieku stāvokļa uzlabošanos. 1817. un 1819. gadā notika zemnieku brīvlaišana attiecīgi Kurzemē un Vidzemē. 1861. gadā dzimtbūšana tika atcelta visā Krievijas Impērijas teritorijā, tostarp Latgalē. Zemnieki vairs nebija piesaistīti dzimtkungiem, bet ieguva brīvību, kas ļāva viņiem pašiem kļūt par zemju īpašniekiem. Lai gan 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā rūpniecība piedzīvoja strauju izaugsmi, lauksaimniecība tomēr saglabājās kā dominējošā tautsaimniecības nozare. 1897. gadā lauksaimniecībā bija nodarbināti aptuveni 45 % strādājošo, savukārt rūpniecībā – vien nepilni 20 %, bet tirdzniecībā – tikai 5%.
• Rūpniecības attīstība veicina urbanizāciju. 1897. gadā Latvijas teritorijā dzīvoja aptuveni 1,93 milj. cilvēku. Straujās industrializācijas iespaidā Latvijas iedzīvotāju skaits, ieceļojot krieviem, lietuviešiem un poļiem, 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā strauji pieauga. 1. pasaules kara priekšvakarā Latvijā dzīvoja 2,55 milj. cilvēku. Straujā rūpniecības attīstība un labāk apmaksātais darbs veicināja iedzīvotāju pārvietošanos no laukiem uz pilsētām. Vidzemē koncentrējās vairums Latvijas rūpniecības uzņēmumu (vismaz ¾ – Rīgā). 1905. gadā rūpniecībā strādājošais saņēma vidēji par 30 % vairāk nekā lauksaimniecībā nodarbinātais. Notika pārvirze uz dzīvi pilsētās – urbanizācija. Ja 1897. gadā pilsētās bija 29 % iedzīvotāju, tad pēc nepilniem 20 gadiem, 1914. gadā, – jau 40%.
• Evakuācija un trūkums. Sākoties 1. pasaules karam, rūpniecības iekārtas izveda uz Krieviju. 1915. gadā, tika evakuēti aptuveni 75 tūkst. speciālistu un strādnieku ar ģimenēm, kopā veidojot ap 220 tūkst. cilvēku. Kara laikā plosījās epidēmijas, jo dzelzceļi bija pārslogoti un trūka medikamentu, drēbju, kurināmā un citu nepieciešamu preču, tika veikta arī lauksaimniecības produkcijas, apģērba, gumijas, vara un citu preču rekvizīcija.

• Karš iedragā gan Latvijas tautsaimniecību, gan tautu. 1. pasaules karš radīja neizmērojamu postu. Latvijā iedzīvotāju skaits samazinājās par aptuveni 900 tūkstošiem – no 2,5 līdz 1,6 milj. jeb gandrīz par 40 % no visas populācijas. No 1920. līdz 1925. gadam, atgriežoties karagūstekņiem, bēgļiem un represētajiem, iedzīvotāju skaits pieauga par aptuveni 250 tūkst. – no 1,59 līdz 1,84 miljoniem.
• Lauksaimniecība kā tautsaimniecības pamats. Karā iznīcinātā Latvija bija atstumta atpakaļ pie tradicionālā dzīvesveida. 1920. gadā Latvijas  laukos vēl dzīvoja vairāk iedzīvotāju (76%) nekā 19. gadsimta beigās (71%) un gandrīz 80% Latvijā nodarbināto bija lauksaimnieki. Atjaunojoties citiem tautsaimniecības sektoriem, lauksaimniecībā un mežsaimniecībā nodarbināto īpatsvars 1935. gadā veidoja 65, savukārt rūpniecībā un celtniecībā nodarbināto īpatsvars šajā laikā pieauga no 7% līdz 17%. Igaunijā nodarbinātības struktūra bija līdzīga, bet Lietuvā lauksaimniecībā bija nodarbināti nedaudz virs ¾, bet rūpniecībā mazāk nekā 5 % strādājošo.
• Rūpniecībā darba samaksa ir augstāka. 1930. gadā rūpniecībā kvalificēts strādnieks gadā vidēji saņēma 1776 latus, nekvalificēts strādnieks – 1128 latus un nekvalificēta strādniece – vien 696 latus. Lauksaimniecībā saimnieks strādniekus nodrošināja ar dzīvesvietu un iztiku, tāpēc naudā saņemtais veidoja vien 40% no kopējās samaksas. Lauksaimniecībā puiša gada alga vidēji bija ap 1200 latiem (487 lati – naudā), taču meitas gadā saņēma ap 840 latiem (336 latus – naudā). Kopā ar dzīvošanu un uzturu lauksaimniecībā algas pārsniedza nekvalificētu strādnieku ienākumus pilsētā, turklāt šķietami mazākā summa uz rokas bija maldinoša, jo dzīve pilsētā bija krietni dārgāka nekā laukos. Citu nozaru attīstība un augstāka darba samaksā pilsētās  konkurēja ar lauksaimniecību, kur aizvien vairāk pieauga pieprasījums pēc darbaspēka. Sākotnēji tas tika nodrošināts, strādniekiem nelikumīgi ieceļojot no ārzemēm, taču 30. gadu beigās tika noslēgtas vienošanās par organizētu strādnieku ievešanu lauku darbiem no Polijas un Lietuvas. 1938. gadā Latvijas laukos strādāja ap 46 tūkst. viesstrādnieku. 1940. gadā tika ieviests saimniecības dienests, kurš pavēra iespēju iedzīvotājus uz laiku iesaistīt lauku darbos.
• Iedzīvotāju skaits palielinās, dzimstība krītas. Šajā posmā pakāpeniski samazinājās dabiskais iedzīvotāju pieaugums. 1925. gadā piedzimušo skaits par 13631 pārsniedza mirušo skaitu. 10 gadu laikā, līdz 1935. gadam, dabiskais pieaugums samazinājās uz pusi, nokrītoties līdz 6759. Straujā samazinājuma pamatā bija tas, ka mirstība saglabājās nemainīga, bet gadā dzimušo skaits samazinājās par 17% jeb gandrīz 7 tūkstošiem. Iedzīvotāju skaits turpināja pakāpeniski pieaugt, 1939. gadā sasniedzot 1,95 miljonus.
• Samazinās nacionalitāšu daudzveidība. 1920. gadā latviešu īpatsvars sabiedrībā veidoja 72,8% un pieauga līdz 75,5% 1935. gadā. Savukārt krievu izcelsmes iedzīvotāju īpatsvars pieauga no 7,8 līdz 10,6 %, ebreju – aptuveni par 5%, vāciešu – par 3–4 %. Vairāku okupāciju iespaidā 2. pasaules kara laikā situācija ievērojami mainījās.

• Latviju atkal izposta karš. 2. pasaules karā ievērojama daļa Latvijas iedzīvotāju gāja bojā, tika represēti vai saņemti gūstā. PSRS armijas un sarkano partizānu rindās gāja bojā 12–15 tūkst., latviešu leģiona sastāvā bija ap 70 tūkst. kritušo, iznīcināti tika ap 75 tūkst.  Latvijas ebreju. 1939. gadā izceļoja ap ¾ Latvijā dzīvojošo vāciešu. Aptuveni 150–200 tūkst. iedzīvotāju devās bēgļu gaitās. Pēc kara, 1946. gadā, nu jau Latvijas PSR, dzīvoja vien 1.55 milj. cilvēku jeb aptuveni par 400 tūkstošiem mazāk nekā pirms kara.
• PSRS izmanto represijas sabiedrības kontrolei. 40. gados un 50. gadu sākumā par sabiedrības kontroles vai politisko instrumentu tika izmantotas represijas. Tās iekļāva arestēšanu un notiesāšanu, likumīgu vai nelikumīgu nogalināšanu un izsūtīšanu uz gulaga nometnēm. 1941. un 1949. gadā tika veiktas iedzīvotāju deportācijas. 1941. gadā tika represēti un izsūtīti  aptuveni 15 tūkstoši iedzīvotāju. 1949. gada represijās izveda ap 42 tūkst. iedzīvotāju – kopā ar ģimenēm deportēja turīgos saimniekus, noziedzniekus un tos, kurus apsūdzēja par pretošanos politiskajam režīmam. Tā kā izvesti tika tie ģimeņu locekļi, kuri tajā brīdī atradās mājās, nedaudz vairāk par ¼ deportēto bija jaunāki par 16 gadiem. Karadarbības un represiju iespaidā Latvijas PSR pirmajos 20 gados strauji samazinājās ebreju un vāciešu īpatsvars.
• Notiek iedzīvotāju struktūras maiņa. PSRS bija raksturīga mazākumtautību apspiešana. Pirmajos okupācijas gados tika slēgtas to izglītības un kultūras iestādes. Bija jāizvēlas, sūtīt bērnus latviešu vai krievu skolās. Industrializācija un militarizācija tika izmantotas par rīkiem krievu valodas lietošanas paplašināšanai. No citām PSRS republikām tika ievests darbaspēks un karaspēks. Latviešu īpatsvars iedzīvotāju sastāvā pakāpeniski samazinājās visā Latvijas PSR pastāvēšanas laikā. Ja pirms 2. pasaules kara latvieši veidoja aptuveni ¾ no visiem iedzīvotājiem, tad 1959. gadā to bija 62%. Toties Rīgā dzīvoja 63% latviešu un vien 7% krievu. Jau 1959. gadā latviešu populācija Rīgā veidoja vien 45%, bet krievu – 39%. 1989. gadā, pirms neatkarības atjaunošanas, Rīgā  nacionalitāšu struktūrā dominēja krievi (47%), ievērojami pārsniedzot latviešu īpatsvaru (37%). Kopumā Latvijā pirms neatkarības atjaunošanas latvieši knapi pārsniedza pusi no populācijas, 1989. gadā veidojot vien 52%.
• Latvijas PSR simtiem tūkstošu iebraucēju. Uzreiz pēc 2. pasaules kara sākās lielo valsts rūpnīcu atjaunošana un celtniecība. Sākotnēji daļu strādnieku veidoja karagūstekņi un iedzīvotāji piespiedu kārtā, taču drīz vien sākās darbaspēka ievešana, lielākoties no Krievijas, Ukrainas un Baltkrievijas. Tas bija nepieciešams ne tikai rūpniecībai, bet arī dzīvojamo māju un pavisam jaunu pilsētu būvniecībai. Visvairāk iedzīvotāju skaits pieauga 60. gados, kad tika īstenota rūpniecības paplašināšana. Plānotais 100 tūkst. iebraucēju skaits tika vairākkārt pārsniegts, un 1970. gadā populācija sasniedza 2,36 milj., bet 1979. gadā – jau 2,5 miljonus. Līdz ar darbaspēku iebrauca gan aktīvais, gan pensionētais PSRS militārais personāls. Praktiski visā Latvijas PSR pastāvēšanas laikā uz iedzīvotāju skaita pieaugumu lielāku iespaidu atstāja iebraucēji, nevis dabiskais pieaugums.
• Tautas dabiskā pieauguma svārstības. 2. pasaules karš atstāja negatīvu iespaidu uz iedzīvotāju skaita dabisko pieaugumu, taču jau 1948. gadā tas sasniedza 30. gadu līmeni. Līdz pat 60. gadiem dabiskais pieaugums pastāvīgi palielinājās, 1961. gadā sasniedzot augstāko līmeni kopš Latvijas dibināšanas – par 14234 vairāk dzimušo nekā mirušo. Nākamajās divās desmitgadēs tas piedzīvoja pastāvīgu samazināšanos, 1981. gadā sasniedzot vien 3642, taču 80. gados tas atkal vairāk nekā divkāršojās.
• Pilsētās ir vairāk iedzīvotāju nekā laukos. 50. gadu beigās iedzīvotāju skaits Latvijas PSR sasniedza gandrīz 2,1 miljonu. Pirmo reizi Latvijas vēsturē pilsētās dzīvoja vairāk cilvēku nekā laukos – 1959. gadā pilsētnieku īpatsvars bija 51,7%. Iedzīvotāju koncentrēšanās pilsētās turpinājās visā Latvijas PSR laikā, 1989. gadā pilsētnieki veidoja jau  ap 70%. Rīga kļuva par aizvien pievilcīgāku dzīvesvietu, un 1989. gadā Rīgā dzīvoja aptuveni trešdaļa (910 tūkst.) no Latvijas iedzīvotājiem jeb ap pusi no visiem pilsētu iedzīvotājiem. Rīgā notika arī izteikta nacionalitāšu transformācija. Pirms Latvijas neatkarības atjaunošanas iedzīvotāju skaits sasniedza vēsturiski augstāko līmeni – 1989. gadā Latvijas PSR bija 2,67 milj. iedzīvotāju.
• Lauksaimniecības strādniekus pārveido par lauku proletariātu. Pēc 1949. gada izsūtīšanām lauksaimnieki sāka pievienoties kolektīvajām saimniecībām. Tika izveidoti kolhozi un sovhozi, kuros visi līdzekļi piederēja valstij, un tā maksāja strādniekiem algas. Līdz ar kolhoziem ievērojamu daļu no lauksaimniecības produkcijas veidoja tieši lauksaimnieku piemājas teritorijās ražotais. 1970. gadā tika pieņemts un īstenots likums par lauksaimniecībā nodarbināto pārvietošanu uz kopsaimniecību centriem, kur bija sabūvētas daudzdzīvokļu mājas, ap kurām pletās lauksaimniecības zemes. Šo pārmaiņu mērķis bija vairāk nekā 100 tūkst. viensētu iznīcināšana un lauksaimniecības ciematu veidošana. Šādas uzspiestas tradicionālā dzīvesveida pārmaiņas radīja sabiedrībā neapmierinātību, kas atspoguļojās zemā motivācijas līmenī un produktivitātē.
• Nodarbinātiem jābūt visiem. Ņemot vērā PSRS kursu uz rūpniecības attīstību, Latvijas PSR laikā ap 30–35% no visiem tautsaimniecībā nodarbinātajiem strādāja rūpniecībā. Lauksaimniecības loma pakāpeniski samazinājās. Ja lauksaimniecībā un mežsaimniecībā 1935. gadā strādāja ap 65% nodarbināto, tad vien pēc 25 gadiem, 1960. gadā – tikai ap 36%, un to skaits samazinājās līdz 15% 1990. gadā. Lauksaimniecībā vidējais atalgojums pastāvīgi bija zemāks nekā rūpniecības, transporta un celtniecības nozarēs, piemēram, 50. gados mēnešalga rūpniecībā par aptuveni 70 % pārsniedza lauksaimniecības vidējo algu, transportā un celtniecībā pat vēl nedaudz vairāk. Līdz 80. gadiem šī starpība krietni izlīdzinājās, 1985. gadā lauksaimniecībā vidējā mēnešalga bija 214 rubļi, rūpniecībā – 212, transporta pakalpojumos – 224, bet 242 rubļi, ko saņēma celtniecībā, bija visu tautsaimniecības nozaru augstākā vidējā mēnešalga. Šajā posmā pakāpeniski pieauga pakalpojumu nozarē nodarbināto skaits, piemēram, izglītībā, zinātnē un veselības aprūpē nodarbināto īpatsvars pieauga no 3 % 1935. gadā līdz 18% 1990. gadā. Līdzīgi attīstījās arī transporta un sakaru nozare, nodarbināto īpatsvaram pieaugot no 3% līdz 7%, bet tirdzniecībā – no 6% līdz 9%.

• Aizbraucēju gandrīz piecreiz vairāk. Pēc neatkarības atjaunošanas sākās strauja iedzīvotāju migrācija uz NVS valstīm jeb bijušajām PSRS republikām, kas galvenokārt bija saistīta ar krievu populācijas un karaspēka izceļošanu. 90. gados uz NVS valstīm izbrauca aptuveni 204 tūkst. cilvēku, bet no tām iebrauca ap 44 tūkst. jeb ap 4,6 reizes mazāk cilvēku nekā izbrauca. 5 gadu laikā, no 1990. līdz 1994. gadam, no Latvijas izbrauca vidēji 32 tūkst. cilvēku gadā. Tūkstošgadu mijā migrācijas virziens mainījās no NVS uz Eiropas Savienības valstīm. 21. gadsimtā no Latvijas uz ES valstīm kopā izbraukuši aptuveni 270 tūkst. iedzīvotāju (vidēji ~15 tūkst. gadā), bet iebraukuši vien 59 tūkst. jeb ap 4,6 reizēm mazāk. Visaktīvākais emigrācijas periods 21. gadsimtā bija vispasaules finanšu krīzes un tai sekojošie gadi (no 2008. līdz 2011. gadam), kad no valsts vidēji gadā izbrauca ap 26 tūkst. cilvēku.
• Pasliktinās demogrāfiskā situācija. Laikā no 1992. līdz 1994. gadam strauji pieauga gadā mirušo skaits, savukārt dzimušo skaits piedzīvoja pakāpenisku, bet samērā strauju lejupslīdi. Tā rezultātā 1994. gadā iedzīvotāju dabiskais pieaugums sasniedza vēsturiski zemāko līmeni (-17501). Šo negatīvo tendenci veicināja 90. gadu pirmās puses nestabilās tautsaimniecības situācijas radītais sociālekonomiskais spiediens. 1998. gadā dzimušo skaits bija samazinājies uz pusi, salīdzinot ar 1990. gadu. Kopš neatkarības atjaunošanas līdz pat šodienai Latvijā ir negatīvs dabiskais pieaugums, taču 21. gadsimtā tas ir uzlabojies, no -12 tūkst. 2000. gadā līdz -8 tūkst. 2017. gadā.
• Iedzīvotāji noveco. Pārmaiņas dzimstībā atstājušas negatīvu iespaidu uz iedzīvotāju vecuma struktūru. Piemēram, 30. gadu vidū 61,2% iedzīvotāju bija 15–59 gadu vecumā, bet 60 gadu un vecāki bija vien 14,1%. 21. gadsimtā situācija ir ievērojami sliktāka. 2000. gadā 15–59 gadus veci bija 55.6% iedzīvotāju, bet 2017. gadā to īpatsvars ir samazinājies jau līdz 51 %. Kopš neatkarības atgūšanas ir krasi pieaudzis iedzīvotāju īpatsvars, kuri ir vecāki par 60 gadiem. 1990. gadā to bija 23,5 %, 2000. gadā – 28%, bet 2017. gadā sasniedza jau 35,4% jeb uz pusi vairāk nekā pirms nepilniem 20 gadiem. Uzlabojoties dzīves apstākļiem, pieauga arī paredzamais dzīves ilgums. 90. gadu sākuma skarbo apstākļu iespaidā piecu gadu laikā vīriešu paredzamais mūža ilgums nokritās no 64 līdz 59 gadiem, bet sieviešu – no 75 līdz 73 gadiem. Salīdzinājumam: 30. gadu Latvijā  mūža ilgums bija 55 gadi vīriešiem un 61 gads sievietēm. 2017. gadā dzimušu vīriešu paredzamais dzīves ilgums ir ap 70 gadiem, bet sieviešu pārsniedz 79 gadus.
• Latvija kļūst latviskāka. Līdz ar lielo emigrantu plūsmu pēc neatkarības atjaunošanas, latviešu īpatsvars iedzīvotāju nacionālajā struktūrā ir pakāpeniski tiecies pieaugt. No 1989. gada līdz 2000. gadam latviešu īpatsvars pieauga no 52% līdz 57,7%, krievu samazinājās no 34% līdz 29,6%, kā arī samazinājās vairuma citu tautību īpatsvari. Šī tendence turpinājās, un 2017. gadā latviešu īpatsvars iedzīvotāju nacionālajā struktūrā veidoja 62%, krievu – 25%, baltkrievu un ukraiņu – attiecīgi 3% un 2%.
• Līdz ar tautsaimniecības struktūru mainās arī nodarbinātība. Pēc neatkarības atjaunošanas Latvijas tautsaimniecība bija vērsta uz pakalpojumu sektora attīstību. Ja vēsturiski izteikti dominējošās nozares bija lauksaimniecība un rūpniecība, tad 2017. gadā visvairāk iedzīvotāju joprojām ir nodarbināti rūpniecības sektorā (15,3%), tam seko tirdzniecība (14,7%), izglītība (9,2%), transports (8,9%), savukārt lauksaimniecībā ir nodarbināti vien 6,9 %. Par visaugstāk apmaksātajiem sektoriem attīstījušās IT un finanšu pakalpojumu nozares, kur 2017. gadā vidējā bruto alga bija attiecīgi 1477 un 1921 eiro mēnesī. Lauksaimniecībā (775 eiro), apstrādes rūpniecībā (878 eiro), celtniecībā (881 eiro) un transporta pakalpojumos (918 eiro) vidējā bruto mēnešalga ir zemāka par vidējo mēnešalgu valstī (926 eiro).
• Šobrīd Latvijā dzīvo ap 1,95 milj. iedzīvotāju. Lai gan Latvijai pēc neatkarības atgūšanas ir bijušas grūtības gan ar iedzīvotāju skaita dabisko pieaugumu, gan migrācijas plūsmu apjomiem, situācijai 21. gadsimtā ir tendence uzlaboties. Saskaņā ar jaunākajām prognozēm Latvijas labklājībai pakāpeniski pietuvinoties attīstītāko valstu līmenim, iedzīvotāju aizplūšana mazināsies un dabiskais pieaugums uzlabosies. Taču līdz panāksim šo rādītāju stabilizēšanos, iedzīvotāju skaits turpinās samazināties. Nākamajā desmitgadē, līdz 2030. gadam, Latvijā tiek prognozēts iespējams iedzīvotāju skaita samazinājums līdz pat 1,8 miljoniem. Kamēr Latvijā pastāvēs ievērojamas atalgojuma atšķirības starp reģioniem, pieaugs iekšējā migrācija, jo iedzīvotāju plūsmas virziens vismaz daļēji pārvirzīsies no ārzemēm uz labāk apmaksātiem reģioniem iekšzemē. Šī izpausme stimulēs urbanizāciju -– aizvien lielāka iedzīvotāju daļa izvēlēsies dzīvi pilsētās, kur ir plašāk pieejamas izglītības un profesionālās izaugsmes iespējas. Tieksimies attīstītāko Eiropas valstu virzienā, kur pilsētu iedzīvotāju īpatsvars veido 80–90 % no populācijas. To veicinās arī kopējās tautsaimniecības struktūras pārmaiņas. Aizvien vairāk samazināsies darbaspēka nepieciešamība lauksaimniecībā. Pakāpeniski turpināsies virzība uz rūpniecības un īpaši uz pakalpojumu sektoru attīstību, kuri arī veidos nākotnes labklājību.

Niklāvs Ševels
Dainis Gašpuitis