Man jau 22-kā tad tā?

Spriežot pēc bloga skatījumu skaita,jūs gaidāt ierakstu par  manu dzimšanas dienas ceļojumu.
Šis bija ceļojums,kura laikā es sapratu,cik daudz mūs samaitā instagrams un visi tie tumbrli vai kā tās figņas sauc-es pirmo reiz lidoju ar lidmašīnu,pirmo reiz redzēju palmas un kalnus,bet  ikdienā nemitīgi sēžot soc.tīklos es katru stūrīti redzēju,kā vietu pie kā nofočēties,inčīgu ainavu uzreiz iztēlojos ar smuku filtriņu,pasūtot ēdienu nodomāju-,,Hmm, cik skaisti būs IG'',nevis-,,cik forši,ka beidzot pagaršošu astoņkāji.''
Otrajā dienā Kristaps man tā arī pajautāja-,,Es Tevi atvedu uz skaistu valsti,mēs paliekam greznā 5 zvaigžņu viesnīcā  un Tu tagad sēdēsi telefonā?''
Un tad es sapratu,ka ir mirkļi kurus vairāk jābauda,ne jāzīmējas ar tiem internetā.Priekš normāliem cilvēkiem tas ir īzī,bet priekš manis-nu, būs vien jāpierod.
Tāpēc es gribu šo mūsu divvientulības nedēļu paturēt pie sevis.Es vienmēr šeit esmu atklāti runājusi par pilnīgi visām,sev aktuālām,tēmām,bet nu savaldīšu savu narcismu un nepontošos ar visiem tiem restorāniem,baseinu uz jumta un... aj,labi,ar grūtībām,bet mainu tēmu.

Nu,tad tā,draudziņi.Pēdējos pāris mēnešus augonis manā dzīvē bija darbs.Nu,negribēju es strādāt,negribēju filmēties,gribēju baudīt mammītes dzīvi un  šonedēļ es tā riktīgi nobriedu mest pie malas savu egoismu un doties projām.
Sākumā plāns bija palikt uzņēmumā vienai,lai Elīna veido citu raidījumu ,un es palēnām beigtu ,,Trieciens laikā" ēru.Teorētiski man bija tādas tiesības,jo  ja raidījuma tapšanā vairāk pieslēdzās Elīna( braucot uz sižetu filmēšanu un ik pa laikam uzrunājot jaunus uzņēmējus), tad visas lietas,kas tika saistītas ar pašu uzņēmumu,dokumentiem un lielajiem projektiem bija mans un Ilmas nopelns.Un protams,etīdes,kas bija tas,kas atšķīra mūs no citiem,bija mans lolojums.
Bet tad es sev pajautāju-vai tā alga,ko es šobrīd saņemu, pēc 20 gadiem būs tā vērta,lai Haraldu audzinātu omes?Vai tiešām tie pāris simti vai tūkstoši  ir vērtīgāki par manu dēlu?
Nu tas ir dienu jautājums,dažu dokumentu noformēšana un es oficiāli būšu brīva.
Kopš  lēmuma pieņemšanas,liekas,ka gaiss kļuvis svaigāks,Saule silda siltāk un tēja paliek ilgāk karsta. Tā bija neiedomājama pieredze,būt uzņēmējai un censties to apvienot ar grūtniecību un mazulīti,bet ar sirdi es jau sen, sen biju prom. Jā,laikam,tas sūda egoisms mani vēl turēja aiz rociņas-,,Nu,kā es tā būšu tikai mamma,ne mamma-uzņēmēja?!''
Bet tie,kas lasa manu dzīves anekdoti zinās-Sailai prātā  jauni kalni ko iekarot!
Man vajag 100% pievērsties Haraldam,izbaudīt sava dēla attīstības posmus un kad es jutīšu,jā,es viņam nelaupu savu klātbūtni,ar vēl lielāku troksni es turpināšu ceļu uz savu pirmo miljonu! (pietiks man arī ar jaunu audī,būšu pieticīgāka haha)
Noslēgumā vēlos pateikt milzīgu paldies saviem kolēģiem un cilvēkiem,kas mūs atbalstīja-jūs devāt man pārliecību,ka dzīvē ar degsmi par saviem sapņiem ir iespējams teju viss...Ja ne gluži izcilā līmenī,tad tīri,lai ievilktu ķeksīti,gan...
Visumam sūtīšu mājienus par maniem mazajiem nākotnes sapnīšiem un turēšu čirikus par Elīnu-no sirds ceru un zinu,ka viņai viss izdosies!
Superīgu jums dienu,skaidras prioritātes un kukainīšus puncī par katru,nodzīvotu dzīves dienu!

Cukuroti rabarberi.

Man šodien pietrūkst pirmā septembra smaržas-dzestrais rīta gaiss,kas kņudināja sandalēs  ietērptos kāju pirkstus,neizpratne-vilkt vai nevilkt zeķubikses?Mammas-,,Paņem jaku,ārā vairs nav vasara!''
Pietrūkst ābeles stumbra smaržas,tikko noplūkta zaļa sosa garšas, vēsu lietus piļu uz plikas miesas,siltu pirkstu galu,kas glāsta man plecus,točkā pirktu bairona cigarešu pa 1.60 eiro gabalā.
Kur ir palicis neprātīgais uztraukums pirms katras,jaunas lietas?
Es,brīvā dvēsele,divu gadu laikā esmu novecojusi un sākusi pelēt.
Esmu aizmirsusi ko nozīmē sapņot,jo nekas vairs nešķiet neaizsniedzams.Vairs neskatos cenu zīmes,kas pateiktu priekšā,vai man tā blūze patīk.Vairs nepiekristu nedēļu gulēt teltī,pat tad,ja tā tiktu uzslieta Sidnejā,nevaru vairs ļauties spontanitātei,jo vienmēr piezogas  bailes vai ,,labāk rīt'',
Par ko bailes?Nu,par visu tak-ļauniem cilvēkiem,katastrofām,apmaldīšanos 3 priedēs.
Es vairs nesarunājos pat pati ar sevi-vai tas nozīmē,ka pēdējais gudrais cilvēks uz pasaules, ir palicis par muļķi?
Cik dzīve,patiesībā,bija jautra,kad  izdzīvoju ar 200 eiro mēnesī-nebija neviens,kam atskaitīties,ar ko rēķināties, un kas rēķinās ar mani.Varēju iziet no mājas svētdienas vakarā un pārrasties kaut kur starp trešdienu vai ceturtdienu,mani draugi bija svešas sejas,kuriem vārdus es izdomāju pati,jo visus atcerēties ar manu īso smadzeni būtu grūti un bezjēdzīgi reizē.
Cik,tomēr,divkosīgs cilvēks es esmu,jo katru reizi šeit iegriežos ar kategoriskiem dzīves spriedumiem,bet šie spriedumi gandrīz 100% dažu dienu,vai pat stundu,laikā no balta kļūst par melnu.
Arī  par koju salīdzināšanu ar ,,paradīzi'' -es labi apzinos ka jums klaji meloju,jo nav briesmīgākas sajūtas par cilvēku burzmā ieskautu vientulību.
Bet toreiz es tomēr sapņoju....Sapņoju par istabu,ko nedalīšu ar svešiniekiem,par iespēju uzvilkt kleitu un aiziet uz restorānu neskaitot cik kapeikas man ir palikušas pēc maksimā nopirktās cāļu masas priekš mērces vakariņām.(Kā šodien atceros to kartonam līdzīgo garšu par 1.49Eiro)Sapņoju par iespēju pārgriezt acis ieraugot blakus stāvošas meitenes netīros nagus,kamēr pašai tie ir svaigi lakoti.
Mans vīrs saka,ka strīdos es izskatos pēc aktrises no filmām-kustības un priekš vidusmēra cilvēkiem pārāk sulīgie izteicieni liek viņa  lūpu kaktiņiem atplaukt smaidā.Tanī brīdī man smiekli nenāk ne prātā-nu,kā,man te sirsniņa sāp bet viņš mani par aktrisi sauc?!
Iespējams es savu dzīvi esmu sajaukusi ar teātri un nevēlos saprast,kas tad īsti ir realitāte.
Brīvajiem putniem lielākoties patīk izlikties laimīgiem,jautru un krāsainu dzīvi apskautiem,vējā bezrūpīgi izlaist matus,bet es taču atceros,cik  sāpīgi  bija vienmēr iemigt vienai,ledusskapī turēt tikai vienai personai pagatavojamus ēdienus,ieritināties  pledā,ne piekļauties otra maigajam un siltajam ķermenim.
Visiem patīk iegrimt skumjās par dzīvi,kas tajā varētu būt savādāk.
Arī man,bet vai tas nav tīri cilvēcīgi?

Es esmu sākusi kļūt par knābājošu vistu,kas vīru palaiž pamētāt bumbu ar draugiem tikai tad,kad stundu esmu izārdījusies un piesolījusi atriebties par viņa ,,noziegumiem''
Un arī tas ir cilvēcīgi,jo ir tik grūti nesajukt prātā un neapmaldīties savā ideoloģijā par pareizu ģimenes dzīvi.Mēs taču esam vecāki-kā mēs tagad veltīsim laiku saviem hobijiem vienatnē?
Un sociālā dzīve-jums dažreiz negribas raudāt iedomājoties par to,cik neproporcionāli daudz laika mēs pavadām iegrimuši ekrānos?Vienalga,vai tie ir māmiņu forumi,kas der par attaisnojumu,jo informācija taču ir priekš Haralda pareizas audzināšanas,vai bezjēdzīga citu stalkošana instagramā un cenšanās izzīlēt,kas jauns viņa dzīvē.
Kas gan tas par sviestu,ka bērns nekad nerada nogurumu un dusmas par brīvā laika neesamību? Es pat sāku apsvērt domu par gulēšanu ar Haraldu kopā!Tas ir normāli,ka dziļi sirdī es gribētu,lai Haralds ir memmītis,kas visu laiku grib man pieglausties,sēdēt klēpī un neatrauties no mani ne soli?Tagad es saprotu,ka visi tie ieteikumi par gulēšanu atsevišķi,bērna ,,neizlutināšanu'' ar turēšanu rokās un taktiku-izraudāsies  un pieradīs nomierināties pats,ir kaut kādu sviestainu cilvēku murgi.Vai arī es esmu sviestaina,kam es ticu pat vairāk,jo savā nogurumā vainoju visus citus,ne pati sevi.
Bet dzīve paskrien tik ātri,mēs novecojam un tas mazais pupsis pēc sekundes jau būs patstāvīgs čalis,kam mamma būs tīri kā fons dzīvei.
Un cik gudra es biju,kad māsīcai Lindai mācīju -,,kāpēc Tu trako?Paņem auklīti un atpūties",jo,patiesībā,ir tik šausmīgi grūti kādam atstāt dēlu kaut uz stundu.Un ar katru dienu paliek arvien grūtāk
Nevēlos būt pārprasta,ko es domāju ar-bērns nerada nogurumu un dusmas?Nē,tas nenozīmē,ka es neesmu nogurusi un mani nervi nav kā uzvilktas ģitāras stīgas,tas nozīmē,ka šīs sajūtas es novirzu uz visiem citiem,izņemot Haraldu,jo brīdī,kad  es turu viņu rokās,es ar visām pozitīvajām ķermeņa šūnām esmu piesaistīta viņam un kad Haralds ir pie kāda cita,tām  atlikušajām,negatīvajām, rodas sprādziens,kas skar visus,izņemot viņu.
Cik briesmīgi ir nojūgties,dullu galvu sēdēt šeit,pie datora, un svešiniekiem klāstīt par savas dzīves detaļām,bet manī ir maza cerība,ka šādas sajūtas ik pa laikam pārņem mūs visus un pēc izrunāšanās kaut kas tiek nedaudz izsāpēts un tomēr pienāk tas optimistiskais rīts,kas visu ir salicis pa vietām.
Tā taču nevar,savā vājprātā un egoismā privatizēt dēlu,iecelt viņu ikdienas ,,glābēja'' lomā,piesavināties vīra brīvo laiku un gaidīt,kad uz gadiem 40 parādīsies spēks un drosme izdzīvot jaunības dullumu.
Ir jāpieļauj kļūdas,lai būtu iespēja patiesi novērtēt uzvaras,ir jābeidz tēlot 50 gadīgu sievieti,kas pontojās ar materiālām lietām,bet kam sirds ir sapuvusi un smird pa gabalu.
Kā Ilma saka-,,Baudi".
Ne tikai atrādīties sociālajos tīklos,cik forši man puisītis veļās uz puncīša un zelē rupjmaizi,kā vīrs mani izvedā uz retorāniem un dāvina dārgas dāvanas,baudīt mirkli ar sirdi un dvēseli.
Ak,kā man gribas ievilkt plaušās pretīgo cigarešu dūmu,iedzert ne tikai vīnu,bet 40grādīgu krievijas šņabi!Gribas ar vīru ļauties nepiedienīgi skaļam seksam un atcerēties,kā tas ir-būt jaunietei!
Portugāle-es esmu Tev gatava!
Vai arī Tu esi?
To mēs noskaidrosim jau pēc 11 dienām!
Šoreiz novēlēšu jums veselus nervus,būt patiesiem pret sevi un atcerēties,ka mēs visi esam tikai cilvēki-ar lielākiem vai mazākiem tarakāniem galvā.
p.s-palielīšos ar mūsu jauno darbinieci Lindu-skaista,gudra un ar tādām pārliecināšanas spējām,ka pat es nespētu atteikties! Ar viņu jūs varat iepazīties pēdējā raidījuma sērijā,kurā es,kā patiesa lauķe,runāju latgaliski un uzštātēju labākos svārkus skapī!

Mastīts?Abscess?Kas tas par mežoni?!

Nu,sveiki draugi!
Priecīgas visiem olu dienas un pirmos pavasara pumpurus!
Šodien,par zvēru,kas man aizvien vēl grūti izrunājams!
BRĪDINĀJUMS!!!!
Šis raksts saturēs vīriešiem,sievietēm,kas neplāno bērnus un bērniem nepiemērotas detaļas.Ja esi kāds no viņiem,labāk beidz lasīt līdz ar punktu teikuma beigās.
Pirms nedēļas Haralds paviesojās pie saviem vecvecākiem Salaspilī,lai tā kārtīgi pierastu pie brīža,kad mammuks un tētuks dosies pelnītā,nedēļu ilgā, ceļojumā uz krietni siltākām zemēm.Nedaudz vieglprātīgi vēlējos izbaudīt doto iespēju un beidzot nogulēt visu nakti bez celšanās,kas nozīmē arī bez krūšu atslaukšanas.
Ikdienā cītīgi baroju dēlu ar pieniņu,bet nekad nebiju iedomājusies,ka arī mani skars sāpīgas un līdz galam neizprotamas problēmas,jo šis process jau kopš pirmās reizes,nesagādāja man nekādas problēmas.
Sestdienas rītā pamanīju,ka labās krūts apakša ir iesārta-nesāpēja,cietumus nejutu līdz ar to,nepievērsu tam nekādu uzmanību.
Pirmdien satikos ar savām mīļajām novembra māmiņām un tā kārtīgi izbaudījām saulīti Salaspils botāniskajā dārzā.Sarkanums sāka palikt sāpīgs un ciets,pakonsultējos ar meičukiem,lai saprastu-kas tad nu un ko lai tagad iesāk...Mammas ieteica pielikt svaigu kāpostlapu vai zaļu kartupeli un censties izmasēt nelāgo radījumu.Nekas neizdevās un otrdien devos pie ķirurga,jo krūtis,barojošām mammām jo īpaši, nav joka lieta. Pēc apskates saņēmu diagnozi-iniciāls mastīts(wtf iz dis šit?!).Rekomendācijas-turpināt atslaukt,likt bebi biežāk pie krūts un turpināt barot krūti ar salātiem.
Mājās divas stundas vannā cītīgi,caur sāpēm centos aizgaiņāt nelūgto ciemiņu,bet jutu,ka kaut kas nav kārtībā-mastīts viesojas ar augstu temperatūru un ārēji tas nav tik pamanāms,bet mans termometra skaliņš nepacēlās virs normas un krūts kopumā nebija cieta...
Cerēju,ka viss nokārtosies pats no sevis un turpināju koķetēt ar pavasara Saules stariem.
Ceturtdien pie sevis uzaicināju jau pirmīt pieminētos mammukus un nekautrējoties parādīju krūti tām,kas mastītu ir iepazinušas uz savas ādas.Visas kā viena teica-izskatās vairāk pēc augoņa,tumši sarkans ar zilganu galvu 3/4cm diametrā.
Vakarā atkārtoti devos pie ķirurga,kas beidzās ar piebļautu kabinetu un asaru upīti uz vaigiem.
Māsiņa neko nepaskaidrojusi sāka brutāli spiet ārā pienu,kliedzu,ka šausmīgi sāp uz ko pretī saņēmu-,,Tev 21 gads un nemāki atslaukt!? Manā laikā nevienai,neko ārā negrieza,aiz rokām turējām un spiedām ārā!''
Paniski lūdzos,lai izbeidz,sauc citu ārstu,jo nenācu,lai mani kāds lamātu un mocītu,bet pateiktu-kā tālāk rīkoties!Nav taču vairs PSRS,kad atsāpināšana bija teju vai ekstra izredzētajiem.
Tanī pat dienā ķirurgs,kas pēc skata neizskatījās vecāks par mani,nopietnu seju teica,ka strutas neredzot un tur nav ne ko griezt,ne jēga dzert antibiotikas.
Sāpēs drebēdama atvainojos par savu neadekvāto uzvedību un lūdzu atļauju nedaudz nomierināties.
Kad ārsti saprata,ka esmu dzīvs cilvēks,centās sarunu ievest nedaudz līdzjūtīgākās sliedēs un parādīja,kā tad īsti tā krūts tukšojama(otrdien  māsiņa parādīja aplamu metodi,kas to problēmu nekādies neatrisinātu.)
Saprotot,ka esmu jauna un dumja,sirsnīgi pateicos ārstiem par ieteikumiem un devos mājās.Aiz sāpēm gribēju pakārties,raudāju un mocīju sevi ar parādīto atslaukšanas veidu līdz sāka lobīties āda.
Sāku pat nožēlot lēmumu barot pašai nevis izvēlēties vieglāko ceļu-maisījumu.
Piektdienas rītā pamodos ar pārliecību,ka sāpes neilgs mūžīgi un ja reiz ārsti neizraksta antibiotikas,citām ir bijis trakāk.
Haralds izlēma nedaudz pajokoties un pa sāpošo krūti tā pamatīgi uzšāva ar roku.Es nejokoju-gribējās uzbraukt ar liftu uz pēdējo stāvu un līdz ar kaijām traukties lejā...
Pie spoguļa aplūkoju sāpju epicentru un par lielu ,,pārsteigumu'' no krūts sāna sāka velties asiņojošas strutas.Es taču zināju,ka viņas tur bija,johaidī!!!!!
Atbrauca Kristapa mamma un kopīgi atkal devāmies pie ķirurga,šoreiz ar drosmi pateikt,ka ārsta pienākums nav pacientu novest līdz sāpju agonijai,bet gan palīdzēt.
Tiklīdz ieraudzīju,ka atkal ķirurgs ir zaļais gurķis vecumā zem 30,kājas saļima un sirds kļuva par sprinteri.
Tiklīdz māsiņas pavadībā iegāju kabinetā,apskatei vēl nesākoties, drebēdama izplūdu asarās un lūdzos,lai neatkārtojas sāpīgais,vakardienas pārdzīvojums.
Par lielu laimi, šoreiz personāls izrādījās patiesi saprotošs un visu darīja ļoti maigi un akurāti.Pēc apskates lūdza apgulties uz galda-jāgriež.
Lai cik neticami tas neliktos,pēc šīs frāzes izdzirdēšanas raudāt gribējās nu jau aiz laimes.
Caur jokiem un uzmundrinājumiem, ķirurgs ar pašu mazāko adatiņu,kas bija pieejama,krūtī iedūra kaut ko,kas to padarīja nejūtīgu.Redzēju skalpeli un cieši iekrampējos galdā,neizmirstot pajautāt,vai pēc procesa mana,jau tā mazā krūts,nepaliks par -A bļodiņu.Visi sasmējāmies un es pat nepamanīju,ka viss jau bija procesā.
Uz jautājumu vai tur ir strutas saņēmu-,,daudz būtu maigi teikts''.
 Ķirurgs bija neizpratnē par kolēģu paviršo izmeklēšanu,antibiotiku nepiedāvāšanu un izvēlēto ārstēšanas metodi-spiešanu.Ja būtu trāpījusies viņa maiņā jau sākumā,neko nevajadzētu griezt un būtu iztikusi arī bez vecmodīgās cilvēku spīdzināšanas.
Ar smaidu uz lūpām par murga izbeigšanu un ab recepti devos atpakaļ pie saviem vīriešiem.
Atzīšos,bailēs par līdzīgu scenāriju,biju nolēmusi pārtraukt zīdīšanu un pāriet tikai uz maisījumu.
Ar pudelīti Haraldu baroja Kristaps,lai skatoties kā dēls ēd,manas krūtis nesaņemtu signālu piena ražošanai.
Šorīt no rīta pamodos,piegāju pie Haralda gultiņas,divas samiegojušās actiņas vērās uz mani un bezzobains smaids pauda sajūsmu-mammuk,labrītiņ,ir brokastu laiks?!
Grasījos jau doties gatavot maisījumu,bet kaut kas mani apturēja.
Es sapratu,ka neesmu gatava.Līdz tam nebiju aizdomājusies par to,cik daudz man nozīmē tie mirkļi,kad turu savu mazo cilvēku cieši sev piespiestu un varu vērot.kā tas pieņemas spēkā pateicoties man!Es sapratu,ka nespēju būt egoistiska un atņemt Haraldam iespēju saņemt no manis imunitāti un visu to labo,ko tam sniedz mans pieniņš.
Vai tāpēc es atteicos no miega, saldumiem,piena produktiem,smēķēšanas,alhokola un jebkā,kas varētu nākt Haraldam par sliktu?Lai tā vienkārši, pie pirmajām asarām, atmestu visam ar roku?
Izņēmu Haraldu no šūpulīša,pieliku pie sāpīgās krūts un nosolījos sev arī Portugālē cīnīties par pienu,lai atgriežoties turpinātu šo skaisto un,patiesībā, īso procesu.
Dīvaini,ka 6 dažādi speciālisti (3 ķirurgi un 3 māsiņas) tā arī neuzstādīja pareizo diagnozi.
Nu,man nebija mastīts!
Tagad es zinu,ka tas bija abscess,ko var izārstēt arī bez ķirurģiskas iejaukšanās.
Mīļo mammīt,vai topošo bebuka barotāj-uzticies tikai speciālistiem,kas nodarbojas tieši ar krūšu problēmām.Es nespēju sagaidīt pierakstu un izvēlējos to,kas tanī brīdī bija pieejams.
Es nesaku,ka man atstātā rēta sagandēs dzīvi,bet tās sāpes...Dzemdības uz tā fona bija kā kutināšana.
Novēlu,lai šie monstri met jums līkumu.
Mūsu ir daudz,ja arī te ir kāda,kuras ķipars vēl ir diikti maziņš un Tu nevēlies savās domās palikt viena-nekautrējies,droši raksti,man ir daaaudz mammuku,kas labprāt satiksies,uzēdīs kādu kūku un palīdzēs atrast risinājumu ikdienas problēmiņām.
Skaistu jums vasaras tuvošanos un gaidiet garu un čīkstulīgu ierakstu par to,kā saņemties un atstāt mazulīti vecvecākiem,lai ar vīriņu izbaudītu divvientulību.
Nu,tad čau!

Darba ballīte lūzeriem.

Karoč,prikols iz dzīves-par godu savam superīgajam kolektīvam,izdomā uztaisīt šiku ballīti,bet beigās-hihihih,viena darbiniece uzraksta atlūgumu,otra saķer kaut kādu vīrusu,trešā vispār uztaisa scēnu,iejaucot savu slimīgi agresīvo draugu,kas priekš mani  beidzās ar ierašanos policijas iecirknī jo bailēs par no manas puses izvirzītu apsūdzību,tas pajols nolēma pasūdzēties pirmais,operatoram/montāžas tehniķim nemaz netika piedāvāts,jo jāmontē jaunā raidījuma sērija-tātad paliek 3 darbinieki...Un ko mēs?Nu,neko,uztaisīsim apmaksātu VIP ballīti saviem draugiem. (smiekliņi,kas kipa iesākas jestri,bet pārvēršas izmisumā,jo saproti,ka pa to naudu varēji izprecināt Elīnu).
Bieži domāju-nu,kāpēc mums visu laiku neveicas ar darbiniekiem?Līva un Sabīne-kāpēc izglītība mums viņas atņēma?Kāpēc es Līvu nenēsāju uz rokām,jo šobrīd skatoties cik nereāli slinki ir jaunieši,man gribas dziedāt šalles dziesmu-,,viņš paņem lomiku,un iziet ieeeelās..."Laikam tāpēc arī neveicas,jo es neesmu mīlīgais boss,bāc...
Esot uzņēmējai,laikam, visbriesmīgākās ir darbinieku atlases.Pa šo laiku man tas ir noriebies līdz kaulam.Vai ziniet,kāpēc lielākoties sludinājumos tiek minēts-,,priekšroka tiek dota cilvēkiem,ar pieredzi konkrētajā amatā''?
Jo ar zaļiem gurķiem ir tik kaitinoši-Tu ieliec sludinājumu,velti teju nedēļu,lai uzaicinātu uz intervijām šķietami cerīgos,Tu izvēlies 2/3 labākos(jo mums nav nepieciešamība ņemt vairāk producentu) visi sāk strādāt ar baigo degsmi un ,,tas ir mans sapņu darbs'' uz lūpām,paiet nedēļa,sākas kavēšana,atrunas,slinkošana un attieksme-Tev man tie 650eiro  jāmaksā tikai tāpēc vien,ka es uz šejieni atnāku un vispār-man nepatīk runāt pa telefonu...Tas nekas,ka tanī pat laikā,tā  slinkummaisa vietā,kam jau sākumā ir izskaidrota darba specifika,mēs varējām dot iespēju kādam,kas tiešām darbu darītu no vistīrākās sirdsapziņas.Un tad jāsaka -,,bay,bay, čali''', jāliek jauns sludinājums un ātri vien neviens vairs nepieteiksies.jo domās,ka mums te ir verdzība vai kaut kas nelegāls.
Tādos brīžos vienkārši gribas rakstīt atlūgumu pašai sev un iet strādāt pie citiem-tik pat slinki un nenopietni cerēt uz lielo piķi...
Bet,kam gan es varu ko pārmest?Es visu mūžu esmu bijusi slinkākais, ne-punktuālākais un nenopietnākais cilvēks in ze worlds. Dzīve man vienkārši piespēlēja baigi nopietno lomu,kas ir izaudzinājusi mani par plus mīnus sakarīgu cilvēku.
Es  esmu tik jauna,ka lielākoties biznesa partneriem stādos priekšā,kā uzņēmuma SIA,,Elisail'' direktora asistente,padotā,mazulīte,kas vienmēr nostrādā,ja tiek pareizi noformulēts-,,Direktore nedodas izbraukumu vizītēs,bet man ir sniegti visi nepieciešamie norādījumi veiksmīgai sadarbībai..."
Nez kāpēc uzņēmuma asistente šajā vecumā liekas WOW,bet tas,ka man ir savs uzņēmums,uzreiz padara visu nenopietnu?Ak jā,jo mūsu partneri ir gadus 30/40 vecāki par mani...
Vienīgais iemesls,kāpēc es šeit padalos ar saviem prieka un skumju brīžiem ir tāds,ka manu blogu lasa arvien vairāk un vairāk cilvēku(nē,es neesmu ,,blogere'' hahaha) un ik pa laikam meitenes man raksta dikti pozitīvas lietas,līdz ar to,tas ir mans pienākums-godīgi pastāstīt,kā tad tas viss notiek,lai jums neliktos,ka es esmu apprecējusi miljonāru,kas mani uztur.Lepni varu atzīt-es pati iemācīšos kļūt par miljonāri,ka es jums sak'.
Un kāpēc es vienmēr runāju par naudu? :D
Jo guru,pie kā es eju uz masāžām man iemācīja-,,lielīšanās ir lielīšanās tikai cilvēkiem,kas nav Tev draugi.Cilvēks,kas Tevi mīl nekad nebeigs priecāties par Tavu laimi-pat tad,ja Tu par to runāsi biežāk,kā elposi.Lielīšanās ir visvieglākais veids kā tikt pie ilgi kārotā-Tu kosmosam raidi signālus,kas Tev šobrīd ir svarīgi.Nauda,bauda vai veselību-jo biežāk par to domāsi un runāsi,jo ātrāk tā pie Tevis atnāks,"
Tēpēc-veiksme,miegs,miegs,miegs,mīlestība,kaisle,audi R8, un tam visam pāri veselba ģimenei.
Barojiet savu veiksmes monstriņu!
Čau!

Dzeltenas tulpes matos-vai tā ir tikai ilūzija?

Ārā spīd Saulīte,bet man par brīnumu nāk virsū neizprotamas skumjas.
Haralds jau ir 3 mēnešus jauns-māk smieties,runājās no rīta līdz vakaram,veļas uz sāniņiem,bāž mutē visu pēc kārtas,māk satvert mantiņu,aizvien neraud un lamājās uz bitītēm.
Šorīt pamodos nosvīdusi,ar pretīgu garšu mutē-ananāsu vēmeķļi. Ziniet,kas tā ir par garšu?Jap,jap,mana grūtniecības garša.Nebija īsti svarīgi,vai es biju mielojusies ar ananāsu,viņa tur (mutē) bija viisu laiku-mana 2016,gada šausmu garša.
.Lai gan es esmu droša,ka vēl vismaz 3/4 bēbīši man būs,es no sirds ceru,ka nākamā grūtniecība nebūs vis GRŪTniecība,bet varbūt NORMĀLniecība vai ideālā gadījumā SUPERniecība.
Es nemaz vairs nestāstīšu cik laimīga un bla bla bla es esmu,jo pa 3 mēnešiem es esmu tik ļoti saaugusi ar Haraldu,ka tas liekas  pašsaprotami.Šoreiz varētu druskucīt pažēloties-nu tā,pārmaiņas pēc.
Es nedrīkstu ēst piena produktus(PILNĪGI NEKO) un saldumus arī nē(kūkas,šokolāde,cukurs,medus,ledenes,cepumi,karoč neko,kas ir salds).Jā,es varu nočītot,kā to izdarīju šonakt,bet tad Haraldam atkal uzmetīsies alerģija un es dabūšu pa ausīm no vīra,daktera,radiem un ikviena,kas ieraudzīs Haralda sauso ādiņu.
Dažreiz man vienkārši aizbrauc jumts ciet,jo būt par mammu ir ļooooti superīgs ,,hobijs,,bet tas atņem daudz-brīvo laiku,vitamīnus,dzīves baudīšanu kā tādu,bet protams,to visu atspēko mīlestība un neizmērojamais prieks,ko saprot tikai pašas mammas-kipa zombiki,bet smaidīgi...
Darbā gan viss ir baigi feini-mums ir jauns,daudz skaistāks,plašāks un stilīgāks ofiss,ir jauni,lieli projekti,bet ,lai cik nereāli tas neliktos,man pat strādāt īsti vairs negribās.
Gribās tikai gulēt gultā,skatīties baltajās sienās un klausīties,ko man stāsta Haris-jap,tas laikam saucās pārgurums.
11.maijā,manā dzimpukā , Kristaps izplānoja 7 dienu ceļojumu-Portugāle,Madride un noslēgumā Londona. Būtībā dzīvoklis ir iekārtots no A-Z,kaut kādi iekrājumi arī mums ir,kāpēc lai nesāktu ceļot,vai ne?Bet,meh  es laikam nekad nebūšu īsti tam gatava.Godīgi sakot,es  pat nezinu,vai man patīk to darīt,jo es esmu šausmīgi slinka un mani īsti neinteresē arhitektūras brīnumi u.t.t
Man patīk vienkārši palikt pa nakti super šikā viesnīcā,iedzert vīnu,pieēsties ka nemetas un aiziet uz SPA-nu,redzēsim,kā mums ies,jo Kristaps,atšķirībā no manis ir apceļojis teju visu pasauli un noteikti nebrauks uz viesnīcu pačučēt.
Un,kad iedomājos,ka man ir jāatstāj Haris uz veselām 7 dienām,?!?!?!? Es jau pēc 2/3 stundām darbā jūdzos nost,ko es darīšu 7 dienas?!
Es apsolījos sevi neizmainīt,bet godīgi sakot-tādas,kā vecās Sailas,vienkārši vairs nav.Es šonedēļ biju Vecrīgā,un sapratu,ka man nepatīk alkohols,man nepatīk cigaretes,man nepatīk dejot visu nakti un vispār,daudz labprātāk es vienkārši ar savu mazo famīliju atpūšos dīvānā,pasūtu ,,Lido'' un skatos Survaiverīti un pa lielam tas viss ir tikai tāpēc,ka es esmu šausmīgi nogurusi un esmu samīlējusies Haraldā,tā ka smadzenes eksplodē skatoties uz viņu,
Pēdējo divu gadu laikā man nav bijis normāls ,,atvaļinājums''-kad sāku dzīvot ar Kristapu es strādāju 13 stundas dienā,5 dienas nedēļā,vēlāk es strādāju divos darbos vienlaicīgi,decembra beigās atvēru uzņēmumu-24/7 domājām par to,kā no nulles izveidot simtnieku,pēc 3 mēnešiem es uzzināju,ka esmu stāvoklī,centos izdarīt neiespējamo-apvienot  darbu ar manu jauno stāvokli,tad tie 9 mēneši paskrēja nemanot, un tad pa taisno no filmēšanas(labi,dienas starpība) Haralds jau bija klāt un tā es aizvien kuļos kā vāvere ritenī cenšoties atrast brīdi,kad varētu vienkārši,viena pati,pilnīgā klusumā,nenokrāvusies ar pamperiem apgulties gultā un nogulēt vairāk nekā 4 stundas no vietas(pagaidām tā liekas neiespējamā misija)
Tie,kas saka-čuči tad,kad čuč bēbis,lielākoties ir cilvēki bez bērniem,vai vīrieši,kam liekas ka sieviete ir kkāds pārcilvēks,kas var iztikt bez ēdiena,komunikācijas,mājas pievākšanas un beigās būt super izgulējusies,seksīga,ar pilnu zupas katlu, un pa vidu uztaisīt baigo karjeru ...hahahaha,no no no,tā nenotiek,veči...
Es nevaru teikt,ka man galīgi nav brīvā laika-nē,ik pārdienas ar vīru,vai  draudzenēm aizeju uz kādu jauku restorānu vai restorānu atvedu uz mājām,aizbraucam uz spa vai aizeju uz masāžu vai vienkārši šopingā,bet pa tām 2/3 stundām es varu paēst kaut ko citu,ko neesmu taisījusi es pati,nedaudz pagulēt,kamēr mani  izčamda,vai vienkārši patērēt sūri grūti pelnīto naudu,bet līdz atpūtai tur ir kā līdz Neptūnam- turp un atpakaļ..
ES VIENKĀRŠI GRIBU PAGULĒT! Nu,vismaz 8 stundas no vietas! Okey,pietiks ar 6,vai pat 5-vienkārši saldi pačučināt savā gultiņā bez celšanās.

Un nē-es neesmu atmetusi domu par nākamo bēbi-atliek tikai saņemt sevi rokās un nopelnīt tik daudz,lai gadus 3 pēc tam es varu nestrādāt,ar mazulīšiem un vīru ceļot,atļauties visu,ko sirds kāro   un vienkārši baudīt to,ka esmu mamma.

Nu,pačīkstējusi esmu,laiks pievērsties Garaldam.(jā,man patīk viņu tā saukt)
Diez,kāds būs 2017.gada iznākums?Jūs arī esat ieinteresēti?
Oh boy,oh boy,oh boy....
Attā,trollīši un raganiņas!

Esmu gatava nākamajam bēbim!

Nē,Tu nepārlasījies!Es tiešām esmu gatava otrajam bēbim. Godīgi sakot druskucīt gribās raudāt no tā,cik laimīga es šobrīd esmu.Nē,bet patiešām...
Harim pēc 11 dienām apritēs divi mēneši.Esam kaut kā jau apraduši ar visu,un liekas,ka Haris pats arī jau ir sapratis-jā,es esmu īsts cilvēks,man ir savas emocijas un ķermenis,man ir mamma un tētis,daudzas omes un tie svešie,kas cenšas ieskatīties ratos,kad eju pastaigāties. Šonedēļ Haris atklāja savu kreiso rociņu.Kad beibiks piedzimst,viņš tā īsti nekontrolē ne actiņas,ne mutīti,nemaz nerunājot par rokām un kājām.Kulaciņi iesākumā ir sažņaugti dūrītē un tas ir tikai normāli,ja acis aizpeld katra uz savu pusi.Ko nozīmē-atklāja savu rociņu?Viņš vienkārši viņu pamanīja.Līdz šim viņas šatājās viņam virs galvas un viņš pat nenojauta,ka tas ir viņš.Tas ir tik nereāli,skatīties,kā Tavs bērns pēta savu kulaciņu.Stundu,divas,veselu dienu klusītēm bubina un saprot,ka tas ir viņš. Haralds ir ļoti harmonisks bērns.Raud varbūt 5% no visa laika.Mūsu diena sākas  21:00 kad pēc vanniņas un vakariņām es ielieku viņu šūpulītī un viņš laižas sapņu valstībā(pareizāk viņam diena beidzās,bet man beidzot ir laiks sev).Tad aptuveni divos naktī viņš mani pasauc,jo puncis tukšs.Es paņemu viņu rokās,miegs nāk neeereāli,bet tad,atliek tikai paskatīties uz viņu-divos naktī mazajam cilvēkam acis kā pogas un tik salds smaids pa visu seju.Tās 30 minūtes viņš nenogurdināmi skatās man acīs,ēd un smaida!Bāc,nu nereāli! Man miegs protams pazūd un negribas vairs iet gulēt,bet saprotu,ka bez miega neražosies pieniņš.Nekad nav problēmu viņu iemidzināt.Tiklīdz nolieku-acis ciet kā zaldātam.Tad ceļos 5,tad 7,pie reizes uztaisu Krisim kādu maizīti vai putru brokastīs un eju gulēt.Haris pēc tiem septiņiem vairs neiet gulēt,klusītēm čuč savā istabā un vēro virs gultas pakarinātās bitītes.Kad īpaši jestrs garastāvoklis-parunājās ar viņām,bet NEKAD nemoka mani un ļauj līdz 10/11 saņemt manu miega devu.Un tad es ceļos un veļos,ar rīta dziesmiņu pār lūpām satieku savu dēlu.Kad Haris mani no rītiem ierauga un saprot-diena ir sākusies,mazās kājiņas un rociņas sāk mētāties pa gaisu kā sprinterim un bezzobainā mute paveras plašā smaidā.Nekāda baigā skaņa vēl nenāk ārā,bet skaidra lieta-viņš mani gaidīja.
Nemelošu un neteikšu,ka tagad esmu baigi čaklā uz staigāšanos.Uzvedu viņu uz balkona,lai svaigā gaisā pačuč,pati apēdu kādu našķi un noskatos vakardiena ,,Bīstamās mājsaimnieces Beverlīhilsā (aj nezinu,vai tā tas rakstās)'" sēriju.
Kad viņš ir izčučējies,sākam dzīvoties.Tik forši,ka man beidzot ir ar ko visu dienu runāties.Iepriekš darīju to pati ar sevi,jo būšu atklāta-Kristaps nav baigais orators,bet man vajag runāt 24/7.Liekas,ka dēlam patīk,smaida un cenšas plātīt muti,pagugināt kaut ko pretī.
Mums ir veselas 3 auklītes!!!Kriša mamma un abas omes.Vecmamma nāk ciemos trešdienās,ome tad kad sanāk un Kriša mamma ir atzīmējusi kalendārā 5dienas kā mazdēla dienas.Nu,ziniet,nav jau īsti tā,ka man tik daudz palīgi būtu vajadzīgi,bet es zinu,cik viņām tas ir svarīgi-iepazīt savu mazo dāvanu.Tas nebūtu godīgi no manas puses liegt viņām šo iespēju,jo Haris tiešām aug un attīstās nereāli ātri un bērniņu gaida ne tikai mammau un tētis.Tās divas stundas es pavadu darbos vai vienkārši aizeju patērēt naudu kaut kādos sūdos.Brīnos,kā Krisis vēl neko nav teicis-iepriekš biju ļoti ekonomiska,bet tagad pat nespēju attapties,kā esmu nopirkusi pāris jaunus kurpju pārus,kleitas,auskarus un visu tik greznu,ka katru dienu būs jāiet uz operu,lai man būtu iespēja to visu kādreiz uzvilkt.Tā es laikam atpērkos no ballītēm.
Nu,tāda mums tā dzīvīte.
ā,jautāsiet-kā?! Es tiešām esmu gatava bēbim numur divi? Nu,jā! Tiešām! Protams,tas nenotiks tuvāko divu gadu laikā,lai es nenolaupītu Haraldam viņa mīļbrīžus,bet ja arī es šodien paliktu stāvoklī,es nesistu galvu sienā.Tas nu galīgi nav tik traki,kā mani pirms tam visi biedēja.Varbūt man vienkārši ir ļoti ļoti noveicies,nu kas to lai zina...Un tagad es pat izbaudītu grūtniecību,jo tie punči patiesībā ir diezgan seksīgi,ja uz to tā atskatās.
Hmm,laikam jāpasaka kaut kas negatīvs,kas ar mani notiek,bet īsti nezinu kas tas ir.
Ā,es varu vēl drusciņ palielīties,jo pirms divām nedēļām noslēdzu lielu darījumu ar Zinātnes fondu.Nu,manā cv varu ierakstīt skaistu faktu-biju ex prezidentes Vairas dzīvoklī un pat intervēju viņu.(šo lasi tādā nūģīgā balsī)(un viņiem pat nav ne jausmas,ka man tikai 21 gads un žurnālistu skoliņā arī neesmu gājusi.Uzslavēja vēl par profesionalitāti.Redz,ko var panākt ja daudz strādā un maz domā-meibī man 10 gadus pamācīties?) Nu,lai nu kā mūsu video būs skatāmi 2016.gada nozīmīgāko zinātnes sasniegumu ballē.Kopā-11 zinātnieki,kas ir paplašinājuši mūsu Portfolio.
Ā,zinu,ko sliktu varu te pateikt- mana riepiņa ir atpakaļ.Pēc dzemdībām biju tiiik tieva,bet nu palieku apaļāka,kā biju sestajā grūtniecības mēnesī.Nu,laikam jābeidz štopēt iekšā šokolāde un bulciņas,bet ko darīt,ja baigi gribās un vīrs vēl nesaka,ka esmu staigājošs valis?
Nu,ok.es nu iešu čučēt.
Lai jums viss feini.
Uzrakstiet,kā jums iet... :)

es esmu mammuks,ja kas...

Nu,čau,draugi!
Haraldam ir jau mēnesis un 3 dienas! Tas laiks skrien tik ātri(vienmēr,kad šos vārdus lasīju,liekās-nu come on,ko jūs dirša* mīļie cilvēki,bet tagad,kad man ir druskucīt feināka dzīvīte,es tā tiešām varu teikt).
Tie,kas ir sekojuši līdzi manai dzīvei pēdējos 8(?) gadus,manos 4 blogos,zina,cik atklāti es vienmēr stāstu par savas dzīves līkločiem.Un ziniet-vieglāk ir skaidri un gaiši pateikt,cik ļoti Tev pofigiņš par daudzām lietām,nekā klausīties pārmetumos,jo-,,Saila,man liekas,ka Tu to uztver pārāk vieglprātīgi''.
Nē,es vienkārši to uztveru pa Sailisko un kā jau redzat-ar visiem 3niekiem liecībā es tomēr neostu līmi tuneļos.
Iepriekš biju šausmīgi nobijusies no ikdienas ar mazu bērnu. Baidījos no tā,ka Haraldam visu laiku vajadzēs manu uzmanību un ka mums ar Krisi pazudīs mīlas kukainīši plaušās.Pirmajā nedēļā slēpti baidījos  arī no nakts tuvošanās,jo tik ļoti negribējās visiem tik izslavēto nakts pinkšķīti un miega badu.Vēl pavisam nedaudz te iečīkstējos par to,ka nezinu ko īsti darīšu,kad Haris visu laiku būs nomodā...
Nu,ko...Haris tiešām lielāko dienas daļu ir nomodā un tiešām visu laiku grib manu uzmanību,bet ak jel,lai nopūst man mēle,ja meloju,bet tas ir TIK FAKING FORŠI!! Tās visas bailes bija tikai tāpēc,ka es nezināju ko nozīmē būt mammai,es nepazinu Haraldu un tā mīlestība neradās ar pirmo sekundi,kā paliku stāvoklī.
Bet,tas ir normāli,mīļie cilvēki! Man ir tikai 21 gads,doma par beibiku radās dažus mēnešus pirms viņš pieteicās(mēs ar Kristapu bijām pazīstami vien 3/4 mēnešus.Kreizī,ne??)
Tie,kas nav mamma,nekad nesapratīs mammu.Jā,iespējams,no malas liekas tik kaitinoši un nesaprotami,ka jaunās mammas visu savu dzīvi pārkārto,lai to pielāgotu beibikam,bet kā to var nedarīt?!Nu,pasakiet,kā var to nedarīt,ja bebiks priekš manis ir kā minī Krisītis,tikai mīļāks un ir man blakus visu laiku.Jā,ir naktī jāceļās pa 3/4 reizēm,bet katru reiz,kad es viņu ieraugu,man liekas,ka man eksplodēs smadzene no tās milzīgās mīlestības.
Iepriekš tik pat nobijusies es biju pirms attiecību uzsākšanas ar Kristapu.Likās-ak jezzzus,tagad visa dzīve jāmaina? Jābeidz ballēties un koļīties ar random čaļiem?Jāsāk mīlināties un bučināties?! Ak jezzus,vēl kādam jātaisa ēst,jāmazgā apenes un jāuzklāj jauna gultas veļa?!Nu, tnx bet nee,vecīt...
Bet redz kā-tieši tik pat āti,cik ātri es iemīlēju Krisi un visu to foršo ikdienu,tik pat ātri es iemīlēju mūsu puisīti un mūsu,atkal,jauno ģimenes dzīvīti.
Bet,beidzot klibā vārna ir izgrauzusi visus manus  tarakānus un es atkal esmu ES,tīri hormonu
līmenī.Man vairs negribās raudāt par to,ka Kristaps neapēda pēdējo makaronu šķīvi un tā tālāk...
Mani sasmīdināja dzirdētais,ka Balvos ļautiņi šausminās par to,ka es turpinu strādāt.(nu,nezinu,cik tur taisnības)Nu,ziniet ko-fak jū,veči.Dažreiz liekas,ka cilvēki savā tupumā vairs nezin kā izpausties.Un es vienkārši nesaprotu-kāpēc jums nepatīk ,,nenojūgušās'' mammas?Kāpēc jums gribas,lai visas mammas pilnīgi aizmirst par kosmētiku,kleitiņām un iziešanu sabiedrībā?Kurš no jums ir tik tizls un savai mammai pārmestu-..Zini,mamu,Tu man biji blakus 22 nevis 24 stundas diennaktī.Kā Tev nebija kauna uz divām stundām nedēļā aizbraukt un neatstāt novārtā savu sapņu darbu??/Tu tak varēji tās divas stundas būt man blakus,nojūgties un pēc gada,iet strādāt pie kāda cita no 8-17.Tas nekas,ka tā bija tikai stunda,kura bija vajadzīga,lai Tu nenopūdelētu savu uzņēmumu,man būtu bijis labāks miedziņš,ja Tu besītos man blakus.''
Vai arī,ja kāda mamma atstāj beibiku pie omes un pati ar vīru aizšmauc,teiksim atklāti,pamīlēties kādā skaistā vietiņā.Nu,tad ir jautājums-kāpēc cilvēki vispār grib bērnus? Mēs gribējām,jo mīlam un mīlējām viens otru tik ļoti,ka bijām gatavi apvienot savus dns,lai pēc 20 gadiem teiktu-redzi,dēls,kad Tu biji maziņš,mēs darījām visu iespējamo,lai piepildītu  sākumā paši savus sapņus un nepazaudēt viens otru,jo tikai tā mēs Tev varētu būt kā piemērs-kā mīlēt vienam otru,kā parādīt fingeri heiteriem,kas netic ka dzīvei nav robežu un viss ir iespējams.
Beibikam ir jābūt stimulam dzīvē kāpt vēl augstāk,lai pietiktu līdzekļu būt viņam blakus ilgāk,nekā tās pāris stundas,kas paliek pāri pēc standarta darba dienas
Un es varu vēl iebērt sāli acīs sakot,ka tad,kad Haris būs paaudzies,es viņu ņemšu VISUR līdzi-uz darbu,vasaras festiem,restorāniem.Iegriezīsimies arī Zoodārzā pie pandām un kopā palēkāsim pa batutiem vasaras gadatirgos.Ja viņš mētāsies ar makaroniem smalkā restorānā-jums liekas,ka es viņam sitīšu pa pirkstiem?Vai ja uz sienas ar flomīšiem sazīmēs sirsniņas,kas izskatīsies pēc dipšiem? Nē.Es vēl esmu jauna,manī ir tik daudz mīlestības un es vēl atceros,ka bērnība bija tiiiik skaista,tad kāpēc,lai es to liegtu savam bērnam?Agri vai vēlu visiem nākas pieaugt,es tikai ceru,ka viņam šo periodu nedaudz pavilkšu garāku...
Teiksiet-tā Tu viņu izlaidīsi un no viņa nekas labs nesanāks.Mani mamma un tētis strostēja tā, ka nemetas,jums liekas,ka tas baigi ko mainīja?Jā,tikai to,ka man nebija neviena pie kā griezties,kad sāpēja sirsniņa vai arī neviena,kas pasaka,ka mani mīl tāpat vien,jo es esmu.Un tas nenozīmē,ka viņi mani mīlēja mazāk.Viņi vienkārši pārāk daudz ieciklējās tājā,ko teiks citi,par to,ka man trīnieks matemātikā vai par to,ka es varu pasūtīt dillēs jebkuru,kas man nepatīk.
Katram cilvēkam liktenis ir iezīmēts jau tā dzimšanas brīdī,audzināšana nemainīs ne tā raksturu,ne skatījumu uz dzīvi.Vecāku pienākums nav apcirpt spārnus mazajam cālītim,kas nupat ir izšķīlies no olas,tiem nevajag izvēlēties bērna prioritātes vai talantus,vecāku vienīgais pienākums ir stāvēt blakus,uzlīmēt plāksteri uz ceļgala,ja tas ir nokritis un nekad nelikt bērnam justies,ka viņam mīlestība ir jānopelna.
Kā es to zinu?
Jo paskatieties uz manu dzīvi,.Kristaps bija un ir VIENĪGAIS cilvēks,kurš jau no pirmās dienas ir man teicis-Tu dzīvē vari visu,ko vien vēlies,Tev viss sanāks,es esmu Tev blakus un mīlu Tevi.Nekad neskaitīja vai no manām idejām beigās būs arī kāds finansiālais labus,vienkārši bija man blakus un ļāva mēģināt.Un jā,paskatoties uz savu dzīvi,es tiešām varu teikt,ka viss ir sanācis nepilnu divu gadu laikā! Kas es biju pirms viņa? Nodzēries bomārs vecrīgā,kas tēloja baigi kruto džusi bet patiesībā bimbāja kojās par to,ka ir nereāla lūzere un visu dzīvi būs jāēd roltoni.
Un viss sanāca ne tāpēc,ka esmu baigi talantīga vai gudra,pat ne tāpēc,ka tam visam bija finansējums(mēs sākām ar 2 eiro kapitālu) bet tāpēc,ka es beidzot satiku cilvēku,kurš man noticēja.
Un,ka es jums saku,draugi-bebibiks mani neapstādinās,pat no otrais,ko plānoju pēc gadiem 3/4 vai trešais,ar ko sagaidīšu savu 30gadi. Un plāns par grāmatu ,,Kā es kļuvu par miljonāri'' arī nav malā nomests.
Paldies visiem mīļajiem,kas mani neapbižo un nesaka sliktas lietiņas.Pārējajiem-a man pa lielam poksis,galvenais,ka jums pašiem sava dzīvīte liekas makten' coolīga.
bay bay...